Ingrīda Martinsone

— Mani vecvecāki Otrā pasaules kara laikā emigrēja no Latvijas uz ASV. Esmu dzimusi un augusi ASV, bet pirms aptuveni sešiem gadiem pārcēlos uz dzīvi Latvijā. Es negribēju palikt Amerikā, jo sapratu, ka manas vieta vairs nav tur. Kad radās iespēja iegūt maģistra grādu pedagoģijā Latvijas Universitātē, nevilcinoties devos šurp. Man te ļoti iepatikās. Es uzaugu latviešu kultūras ieskauta un zināju latviešu valodu, tādēļ piederības sajūta bija pilnīgi dabiska. Turklāt, bērnībā mēs bieži viesojāmies Latvijā, tāpēc šeit viss bija pazīstams.

Kā es nokļuvu EIS? Universitātes mācību laikā mēs apmeklējām skolas, lai pētītu dažādas mācību metodes. Šo skolu vidū bija arī EIS. Man te uzreiz iepatikās, un, kad pienāca laiks, es pieteicos Ekziperī, un mani pieņēma.

— Šis darbs prasa lielu pacietību, jo nekad nevar zināt, kādā noskaņojumā bērni pamodīsies un atnāks uz skolu. Viņi var būt niķīgi, nemitīgi pļāpāt, skriet pa sienām no enerģijas pārpilnības – jābūt gatavam uz visu. Visu laiku ir jābūt sakoncentrētam, uzmanīgam, jābūt nedaudz burvim, jo ​​reizēm dažu sekunžu laikā ir jāizdomā, kā nomierināt pārāk trokšņainus bērnus.

— Mana darba svarīgākā daļa slēpjas tajā, lai sniegtu bērniem pamatus mācībām. Bērnudārzā bērni mācās ne tikai turēt rokās zīmuli, atpazīt burtus un ciparus, bet arī pareizi uzvesties. Pateicoties tam, viņiem vēlāk dzīvē ir vieglāk iegūt veselīgus skolas ieradumus. Es uzskatu, ka bērnudārza skolotājiem ir visbūtiskākā loma turpmākajā audzēkņu attīstībā.

— Visbiežāk svaigā gaisā – dārza darbos, eksperimentējot ar dažādām augu šķirnēm. Man patīk arī doties pārgājienos un vienkārši gozēties saules staros. Rudenī un ziemā bieži ceļoju kopā ar draugiem un ģimeni – atklājam jaunas pilsētas un dažādu tautu kultūras. Man ļoti patīk spontāni nedēļas nogales braucieni, kuros piektdien uzreiz pēc darba var doties piedzīvojumā un atgriezties svētdienas vakarā, lai nākamajā dienā varētu būt laicīgi darbā. Kad tu esi ierobežots laikā un nezini, ko sagaidīsi no ceļojuma, tu centies ieraudzīt pēc iespējas vairāk. No neaizmirstamākajiem ceļojumiem varu minēt Grieķiju un Spāniju. Un vispār - siltās zemes ir manas mīļākās.

— Jā, man mājās ir sakņu dārzs, un katru gadu cenšos tur iestādīt dārzeņus - kartupeļus, sīpolus, gurķus un tomātus. Man patīk arī konservēt — marinēt gurķus un gatavot savu tomātu mērci. Tā kā šis hobijs man ir jauns, tad tagad meklēju receptes labākajām marinādēm saviem sālījumiem. Un kāda tā ir bauda - likt galdā burciņu ar kaut ko gardu un vēl savām rokām pagatavotu, it īpaši ziemā. Šis ir ļoti aizraujošs hobijs!

— Es reti nēsāju brilles, bet, kad es to daru, bērni man lūdz "noņemt acis".

— Es ļoti vēlētos, lai mani skolēni atcerētos tās pamatlietas, ko es viņiem kādreiz mācīju. Pat, ja viņi neatcerēsies mani, es ceru, ka viņu iekšienē paliks kaut kas, ko viņi ir uzņēmuši bērnudārzā - kaut kas, kas viņiem palīdzēs dzīvē, neatkarīgi no tā, kādu ceļu viņi izvēlēsies.