Sergejs Bratarčuks

Fizikas un datorzinību skolotājs
Ekziperī Starptautiskajā vidusskolā

EIS supervaroņi

Autors: Marianna Hodasha
Foto: Sergejs Skopincevs. Publikācijā ir iekļautas arī fotogrāfijas no personīgā arhīva.

03.06.2024.

Ekziperī Starptautiskajā vidusskolā mēs uzskatām, ka skolotāja darbs ir viens no sarežģītākajiem un svarīgākajiem darbiem uz planētas. Pedagogam skološana ir ne tikai citu mācīšana, bet arī sevis pilnveidošana visa mūža garumā. Mācīt nozīmē būt līdzjūtīgam, zinātkāram, jautram un gādīgam, kā arī uzticamam, inteliģentam un disciplinētam. Tādēļ mēs uzskatām savus skolotājus par supervaroņiem, un vēlamies, lai jūs ar viņiem iepazītos! Mūsu nākamais supervaronis - fizikas un datorzinību skolotājs Sergejs Bratarčuks.

Sergeja dzīves gaitas apraksts (CV) jau tagad ir iespaidīgs - vairāk nekā 25 gadi profesionālajā pedagoģijā, doktora grāds inženierzinātnēs, bakalaura grāds datorzinātnēs un maģistra grāds izglītībā. Šķiet, ka apbrīnai jau ir pietiekami daudz iemeslu, taču tas vēl nav viss. Bratarčuks ir sertificēts civilās aviācijas pilots ar lidotāja - instruktora licenci, pieredzējis datoru programmētājs, teātra entuziasts, alpīnisma kluba biedrs, džeza un klasiskās mūzikas cienītājs, kurš pats spēlē klavieres un ģitāru. Tomēr, ar to mūsu skolotāja hobiji nebeidzas - brīvajā laikā viņam patīk iepazīt tālas valstis un caur teleskopu vērot planētas un zvaigznes. Sarakstu varētu turpināt, bet katru reizi, kad satiekam Sergeju, viņš jau gatavojas kaut kam jaunam. Nesen viņš pat ir pieteicies dalībai astronautu apmācības programmā, un mēs esam pārliecināti, ka viņa sapnis kādu dienu doties kosmosā noteikti piepildīsies.

— Pastāstiet mums par savu skolotāja pieredzi? Kā sākās šis ceļš?

— Par skolotāju strādāju kopš 2000. gada. Pēc augstskolas beigšanas pāris gadus mēģināju izdomāt, ko vēlos darīt tālāk, un skolotāja profesijā nonācu gandrīz nejauši: draudzene man ieteica divas reizes nedēļā pasniegt datorikas stundas viņas skolā.

skolotājs ekziperī starptautiskajā vidusskolā sergejs bratarčuks

Tajā laikā man jau bija augstākā izglītība datorzinātnēs, un, saskaņā ar Izglītības ministrijas prasībām, es varēju strādāt par skolotāju.

Lietas attīstījās ātri, un divu nedēļu laikā mani paaugstināja par direktoru - tā man pavērās pavisam jauna, fantastiska pasaule, kas bija daudz pievilcīgāka un aizraujošāka par programmētāja ikdienu.

Mēs bijām mazākā skola pilsētā, un drīz vien mūs slēdza. Tā es nonācu lielākajā skolā Latvijā, kur nostrādāju nākamos 17 gadus. Tur man bija brīnišķīgi skolēni, kolēģi, apbrīnojams direktors, kā arī daudz iespēju attīstīties un radoši izpausties. Kad sāku mācīt datoriku, sāku mācīt arī fiziku, apvienojot divas man tuvas pasaules - virtuālo un reālo.

Šodien lielāko daļu sava laika es pavadu, mācot skolēnus Ekziperī Starptautiskajā vidusskolā. Pasniedzu arī topošajiem bakalauriem un maģistriem Rīgas Tehniskajā universitātē, kā arī veicu pilotu teorijas apmācības lidotāju skolā. Esmu laimīgs. Tā ir liela laime un privilēģija darīt dzīvē to, kas tev patīk.

— Pastāstiet mums par savu skolotāja pieredzi? Kā sākās šis ceļš?

— Par skolotāju strādāju kopš 2000. gada. Pēc augstskolas beigšanas pāris gadus mēģināju izdomāt, ko vēlos darīt tālāk, un skolotāja profesijā nonācu gandrīz nejauši: draudzene man ieteica divas reizes nedēļā pasniegt datorikas stundas viņas skolā. Tajā laikā man jau bija augstākā izglītība datorzinātnēs, un, saskaņā ar Izglītības ministrijas prasībām, es varēju strādāt par skolotāju.

Lietas attīstījās ātri, un divu nedēļu laikā mani paaugstināja par direktoru - tā man pavērās pavisam jauna, fantastiska pasaule, kas bija daudz pievilcīgāka un aizraujošāka par programmētāja ikdienu.

Mēs bijām mazākā skola pilsētā, un drīz vien mūs slēdza. Tā es nonācu lielākajā skolā Latvijā, kur nostrādāju nākamos 17 gadus. Tur man bija brīnišķīgi skolēni, kolēģi, apbrīnojams direktors, kā arī daudz iespēju attīstīties un radoši izpausties. Kad sāku mācīt datoriku, sāku mācīt arī fiziku, apvienojot divas man tuvas pasaules - virtuālo un reālo.

Šodien lielāko daļu sava laika es pavadu, mācot skolēnus Ekziperī Starptautiskajā vidusskolā. Pasniedzu arī topošajiem bakalauriem un maģistriem Rīgas Tehniskajā universitātē, kā arī veicu pilotu teorijas apmācības lidotāju skolā. Esmu laimīgs. Tā ir liela laime un privilēģija darīt dzīvē to, kas tev patīk.

— Kādi momenti skolotāja profesijā jums šķiet būtiskākie?

— Visinteresantākā lieta skolotāja darbā ir iespēja vērot, kā aug skolēni - kā viņi mainās, izjūt emocijas, dodas pretī saviem sapņiem un atrod sevi tajos. Svarīgākais ir palikt cilvēkam, nemācīt pārāk daudz un, protams, patiesi interesēties par cilvēkiem.

— Ar kādiem izaicinājumiem jūs saskaraties kā skolotājs?

— Antuāna de Sent-Ekziperī frāze lieliski raksturo skolotāja darba grūtāko daļu: “Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši”. Kad bērni atnāk un saka, ka vēlas mācīties robotiku, programmēšanu, astronomiju, fiziku, gatavot projektus, gatavoties konkursiem vai darīt kaut ko citu, tā ir tik jaudīga burvju piltuve. Jūs vēlaties, lai jūsu audzēkņiem izdodas, bet vai esat gatavi kopā ar viņiem doties tik garā ceļā? Vai esat gatavi neprasīt neiespējamo, ja viņiem kas neizdosies? Vai jūs spējat izveidot uz skolēniem orientētu “spēli”, lai viņi nezaudētu entuziasmu un sasniegtu savu spēju virsotni? Vai esat gatavs sekot viņiem līdz galam?

— Kā pavadāt savu brīvo laiku?

— Pa visu laiku, kopš strādāju skolā, mani hobiji ir vairākkārt mainījušies, bet tas, ko es jokojot saucu par “AAA”, man vienmēr ir palicis - alpīnisms, aviācija un astronomija. Neatkarīgi no tā, vai tā ir kāpšana kalnos, lidmašīnas pilotēšana vai skatīšanās teleskopā, visi šie hobiji ir saistīti ar vienu - laiku, ko varu pavadīt vienatnē, vērojot pasaules bezgalīgo skaistumu. Es arī spēlēju klavieres un ģitāru. Man patīk džeza un klasiskā mūzika, un es cenšos apmeklēt dažādus koncertus. Pirms kāda laika mācījos teātra skolā, tāpēc man patīk arī teātris. Man patīk arī ceļot kopā ar draugiem.

— Kāpēc izvēlējies kļūt par pilotu?

— Bērnībā mans sapnis nebija kļūt par pilotu, bet gan par astronautu. Domāju, ka jebkurš “astoņdesmito” gadu zēns būtu vienisprātis ar šo manu sapni. Daži sapņi nāk un aiziet, bet daži paliek ar mums. Piemēram, pirms dažiem gadiem Latvija kļuva par Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) dalībvalsti, un tas sakrita ar vērienīgu rekrutēšanas kampaņu. Es to uztvēru kā savu iespēju.

Viņi vēlējās pieņemt darbā vienu astronautu un vienu astronautu ar invaliditāti. Toreiz vēl nenojautu, ka kopumā bija vairāk nekā 30 000 pieteikumu.

Pirmajā atlases kārtā bija jāiesniedz pieteikumi un jāveic medicīniskā pārbaude. Tāda pati kā civilās aviācijas pilota licences iegūšanai. Esmu sapņotājs, bet iekšējā balss man teica, ka varbūt kāds Eiropā varētu būt labāks astronauts par mani, tāpēc es pieteicos gan aģentūrā, gan pilotu skolā vienlaicīgi. Pilotēšana bija mans “plāns B”, kas mani tuvinātu debesīm.

Es darīju visu, kas bija manos spēkos - gan pilotu skolā, gan astronautu atlases procesā, tomēr, pēc neklātienes kārtas un lauka posma Hamburgā, vienā no pārbaudījumiem man tomēr neizdevās pietiekami labi un es izstājos no sacensībām, lai gan ierindojos labāko 5% starpā no visiem atlases dalībniekiem.

Nu, dažreiz pakaļdzīšanās pēc viena sapņa noved pie cita. Tagad man ir spārni, brīnišķīgi draugi, kolēģi un hobijs, kas lika pamatus manam lidošanas instruktora darbam.

— Pastāstiet mums vairāk par interesantākajām vietām, kuras esat apmeklējis, un par virsotnēm, kuras esat iekarojis?

— Alpīnisms un kalnu tūrisms ir fantastisks veids, kā izbaudīt dabas skaistumu, strādāt pie pārvarēšanas komandā un atklāt mūsu planētas nomaļākās vietas. Es iestājos alpīnisma klubā Rīgā, kur regulāri trenējos, piedalījos sacensībās un čempionātos. Rezultātā izcīnīju vairākas medaļas un ieguvu daudz jaunu draugu.

Maģiskākais kalnu reģions, ko apmeklēju, bija Altajs - mežonīga vieta Sibīrijas dienvidos, starp Krieviju, Mongoliju, Ķīnu un Kazahstānu. Mēs varējām nedēļām ilgi pārvietoties pa taigu, šķērsojot pārejas un kāpjot elpu aizraujošās sniegotās virsotnēs, nesastopot nevienu dzīvu dvēseli. Eiropā nav nekā līdzīga. Eiropas teritorija ir pārāk pārapdzīvota. Augstākā virsotne, ko esmu iekarojis, ir Čimtarga smaile Pamira kalnu grēdās Tadžikistānā. Tās augstums ir 5489 m (apmēram puse pasažieru lidmašīnas ešelona). Līdz šim tas bija arī mans tehniski sarežģītākais maršruts. Tomēr mana spilgtākā kalnu pieredze bija Tongariro vulkāns Jaunzēlandē - tas pats vulkāns, kurš “spēlēja” Orodruina lomu Pītera Džeksona “Gredzenu pavēlnieka” ekranizācijā. Pāris reizes esmu kāpis arī Monblānā. Kopumā, manuprāt, visi kalni ir skaisti.

— Kā jums izdodas atrast laiku visam, ja ir tik daudz hobiju?

— Einšteina relativitātes teorija nosaka, ka, jo ātrāk jūs pārvietojaties, jo lēnāk plūst jūsu laiks. Šis Visuma likums izskaidro objektu tendenci aizņemt telpu, kurā tie noveco vislēnāk. Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to palaistu garām.

— Kā jums izdodas saglabāt motivāciju?

— Skolēni ir piemērs, kas man palīdz neaizmirst par ceļošanas jēgu, prieku, sapņiem un ticību, ka dzīve nekad nebeidzas.

— Vai padalīsieties ar mums savos sapņos?

— Mans sapnis šobrīd ir radīt lietas, kas lido kosmosā. Es strādāju ar pētniecības organizāciju, kas izstrādā tehnoloģijas un ierīces, kuras var pavērt ceļu uz kosmosu pat tādām mazām valstīm kā mūsu.

— Kādu padomu jūs dotu topošajam skolotājam?

— Ienesiet skolā kaut ko ārpus sava mācību priekšmeta. Turpiniet pilnveidot ne tikai savas darba metodes un mācību programmu. Jūsu dzīvē, izglītībā un hobijos jābūt kaut kam tādam, kas savieno skolas dzīvi ar reālo pasauli. Gan skolotājam, gan skolai ir jāredz, ka pēc gala eksāmeniem būs arī kaut kas vairāk.