Potenciāla atklāšana EIS

Intervija ar dzīves kouču Āronu Grofu

Pagājušajā nedēļā Ekziperī Starptautiskajā vidusskolā notika divu dienu tikšanās ar Āronu Grofu — sertificētu dzīves kouču no ASV ar vairāk nekā astoņu gadu pieredzi personīgajā un profesionālajā izaugsmē. Grofs aizstāv apzinātas līderības pieeju un patiesā iekšējā ceļa meklēšanu. Ekskluzīvā intervijā viņš dalījās pārdomās par to, kas patiesībā nepieciešams, lai mainītu domāšanas veidu, stiprinātu motivāciju un virzītos uz priekšu dažādās dzīves jomās.

— Pastāstiet, kā sākās jūsu ceļš koučingā?

— Kādā brīdī uzņēmuma vadība, kurā tolaik strādāju, uzdeva jautājumu: “Kas notiktu, ja mēs vadītu darbiniekus nevis no varas pozīcijas, bet ar kouča pieeju?” Tajā laikā pats vēl biju “inficējies” ar to, ko es saucu par “viszinīša sindromu”. Ja kāpj augšup pa karjeras kāpnēm, šajā slazdā nokļūt var ļoti ātri. Problēma ir tajā, ka ar šādu vadītāju pārējie viņā komandas locekļi pārstāj augt. Cilvēki paļaujas uz tavām zināšanām un sāk kļūt atkarīgi no tām, bet viņu attīstība, tā rezultātā, aprobežojas ar tavu ego.

Kādā brīdī sapratu — būt par patiesu līderi nozīmē veicināt citu izaugsmi. Koučings palīdzēja man pašam pārvarēt šo iekšējo barjeru. Vienā no sesijām redzēju, kā viens vienīgs, bet precīzi uzdots jautājums cilvēkam var atklāt jūru pilnīgi jaunu iespēju.

Atgriežoties pie sākuma — mēs organizējām trīs dienu koučinga darbnīcu, un rezultāti bija redzami uzreiz. Ja idejas nerodas, tā teikt, “no augšas”, bet nāk no paša cilvēka, viņš tām pieiet daudz personīgāk un ar lielāku atbildību. Šis atklājums momentāni pacēla produktivitāti manā komandā.

— Kā jūs definētu koučinga būtību?

— Koučs nedod padomus — tas ir ļoti izplatīts maldīgs priekšstats. Koučs uzdod jautājumus, kas veicina apzinātību un palīdz cilvēkam atvērt sevī jaunus skata punktus. Reizēm pietiek ar vienu jautājumu, lai cilvēks teiktu: “Kā gan es pats to iepriekš neredzēju?” Šī sajūta arī ir koučinga kvintesence.

Es neizdomāju risinājumus — es palīdz cilvēkiem tos ieraudzīt pašiem. Dažkārt cilvēks savieno domās šķietami nesaistītas lietas — un pēkšņi atklāj tajās jaunu, dziļu nozīmi. Visu darbu paveic viņš pats. Mans uzdevums — būt blakus un uzdot pareizos jautājumus.

— Tātad, jūs it kā izgaismojat tādu kā jau esoša ceļa virzienu?

— Var tā teikt. Es uzdodu jautājumus par vērtībām, par izaicinājumiem, par to, ko cilvēks iemācījies mēģinot situāciju mainīt. Un tieši tur sākas “maģija” — cilvēks ierauga sakarības, saprot, kāpēc rīkojas tieši tā, un ne citādi. Šī apzināšanās ir pirmais solis uz pārmaiņām.

— Kādu domāšanas maiņu jūs uzskatāt par būtisku personīgajā izaugsmē?

— Vienas universālas atbildes nav — mēs visi esam dažādi. Bet man ļoti patīk Džona Bon Džovi citāts:

Neļaujies justies pārāk ērti tajā, kas esi šobrīd — tu vari palaist garām iespēju kļūt par to, kas vēlies būt.

Don’t get too comfortable with who you are at any given time — you may miss the opportunity to become who you want to be.

Šeit būtiskākais — regulāri sev jautāt: “Kas es vēlos būt?” Man jau pāri četrdesmit, un es nolēmu — vēlos būt cilvēks, kurš vismaz reizi izmēģina ko jaunu. Tāds it kā vienkāršs jautājums, bet patiesībā tas ir spēcīgs dzinējspēks.

— Un ja cilvēks nemaz nezina, par ko vēlas būt? No kā sākt?

— Tad izvēle ir starp augšanu un palikšanu komforta zonā. Augšana gandrīz vienmēr saistās ar zināmu diskomfortu, bet tieši tas ļauj atklāt savu labāko versiju. Es, piemēram, vēlējos iemācīties empātiju — tāpēc sāku brīvprātīgi palīdzēt bērnu rehabilitācijas centrā. Personiska saskaršanās ar grūtībām sniedz daudz dziļāku izpratni. Kamēr jūs neizkāpjat ārpus sev ierastā, neuzzināsiet, uz ko patiesībā esat spējīgs.

— Daudziem ir grūti būt mērķtiecīgiem un noturīgiem savos plānos. Ko jūs viņiem ieteiktu?

— Pirmais solis ir saprast, kā jūs paši esat “uzbūvēti”. Ir dažādi rīki, kas palīdz — MBTI, Birkmena metode, un mans favorīts — Gallupa tests. Tas atklāj jūsu stiprās puses domāšanā, jūtās un rīcībā. Kad uzzināju savas piecas galvenās stiprās puses, vienkārši sāku balstīt savus mērķus uz tām. Tas uzlādē ar enerģiju un palīdz nenovirzīties no izvēlētā ceļā.

— Un noslēgumā — ko jūs vēlētos novēlēt mūsu lasītājiem?

— Man īpaši svarīga ir doma, kuru varētu izteikt vienā vārdā: “Uzdrīksties!”. Šeit ļoti vietā ir Teodora Rūzvelta vēsturiskā runa, ko viņš teica Parīzē vairāk nekā pirms simts gadiem.

— Šo fragmentu glabāju savos pierakstos:

Nav svarīgi, ko saka kritiķis, kurš norāda, kur stiprais kļūdījies, vai kur darītājs būtu varējis rīkoties labāk. Patiesa cieņa pienākas tam, kurš pats atrodas arēnā — ar seju sviedros, dubļos un asinīs, kurš drosmīgi cīnās, kļūdās un atkal pieceļas, kurš zina, ko nozīmē entuziasms un uzticība, un kurš turas pie cienīga mērķa. Un pat ja viņš zaudē, viņš zaudē, uzdrošinoties, un tāpēc viņa vietu nekad neaizņems tie aukstie, bailīgie ļaudis, kuri nepazīst ne uzvaru, ne sakāvi.

— Man šī doma ir kā kompass. Runa nav par perfekciju vai garantētu panākumu. Galvenais — būt uzdrīkstēties iznākt arēnā. Un ļaut sev būt redzamam.

Ārons Grofs ir vadošais līderības attīstības koučs starptautiskā uzņēmumā un Starptautiskās Koučinga Fedrācijas (ICF) akreditēts ACC (Associate Certified Coach) līmeņa koučs. Vairāk — viņa LinkedIn lapā.

Pierakstīties jaunumu vēstkopai

PAMATSKOLA UN VIDUSSKOLA

DOKUMENTI

PRIVĀTUMA POLITIKA

portāls vecākiem