— Pastāstiet, kā sākās jūsu ceļš koučingā?
— Kādā brīdī uzņēmuma vadība, kurā tolaik strādāju, uzdeva jautājumu: “Kas notiktu, ja mēs vadītu darbiniekus nevis no varas pozīcijas, bet ar kouča pieeju?” Tajā laikā pats vēl biju “inficējies” ar to, ko es saucu par “viszinīša sindromu”. Ja kāpj augšup pa karjeras kāpnēm, šajā slazdā nokļūt var ļoti ātri. Problēma ir tajā, ka ar šādu vadītāju pārējie viņā komandas locekļi pārstāj augt. Cilvēki paļaujas uz tavām zināšanām un sāk kļūt atkarīgi no tām, bet viņu attīstība, tā rezultātā, aprobežojas ar tavu ego.
Kādā brīdī sapratu — būt par patiesu līderi nozīmē veicināt citu izaugsmi. Koučings palīdzēja man pašam pārvarēt šo iekšējo barjeru. Vienā no sesijām redzēju, kā viens vienīgs, bet precīzi uzdots jautājums cilvēkam var atklāt jūru pilnīgi jaunu iespēju.
Atgriežoties pie sākuma — mēs organizējām trīs dienu koučinga darbnīcu, un rezultāti bija redzami uzreiz. Ja idejas nerodas, tā teikt, “no augšas”, bet nāk no paša cilvēka, viņš tām pieiet daudz personīgāk un ar lielāku atbildību. Šis atklājums momentāni pacēla produktivitāti manā komandā.