Vēstures, ģeogrāfijas un globālo perspektīvu skolotājs Ekziperī Starptautiskajā vidusskolā
Germans Aminovs
EIS supervaroņi
Autors: Marianna Hodaša
Foto: Sergejs Skopincevs. Publikācijā iekļautas arī fotogrāfijas no skolotāja personīgā arhīva.
Foto: Sergejs Skopincevs. Publikācijā iekļautas arī fotogrāfijas no skolotāja personīgā arhīva.
03.02.2025.
Skolotāja profesija ir viena no sarežģītākajām un nozīmīgākajām pasaulē. Mācīt nozīmē mācīties pašam visu mūžu, izrādīt līdzjūtību, būt disciplinētam, zinātkāram, jautram un uzticamam. Mēs uzskatām savus skolotājus par supervaroņiem un vēlamies jūs ar tiem iepazīstināt!
Skolotāja profesija ir viena no sarežģītākajām un nozīmīgākajām pasaulē. Mācīt nozīmē mācīties pašam visu mūžu, izrādīt līdzjūtību, būt disciplinētam, zinātkāram, jautram un uzticamam. Mēs uzskatām savus skolotājus par supervaroņiem un vēlamies jūs ar tiem iepazīstināt!
Bērnībā šis skolotājs sapņoja kļūt par rokzvaigzni. Un, lai gan viņš izvēlējās iet citu dzīves ceļu, tas neliedz viņam “iedegties” EIS stundās ne sliktāk kā uz skatuves. Katru dienu viņš kopā ar skolēniem dodas aizraujošā ceļojumā cauri laikiem, atklājot tiem senas impērijas, neizzinātas teritorijas un palīdzot labāk saprast pastāvīgi mainīgo mūsdienu pasauli. Ar prieku iepazīstinām ar mūsu vēstures, ģeogrāfijas un globālo perspektīvu skolotāju – Germanu Aminovu.
Germans ir ieguvis bakalaura grādu ekonomikas vēsturē un starptautiskajās attiecībās Erasmus Roterdamas universitātē, bet Leidenas universitātē – digitālajās humanitārajās zinātnēs. Vēlāk viņš papildināja savas zināšanas pedagoģijā Latvijas Universitātē. Savu skolotāja karjeru viņš sāka kā brīvprātīgais Valdorfa skolā Roterdamā, un, atgriežoties Latvijā, pievienojās Ekziperī Starptautiskās vidusskolas komandai, kurai, pēc viņa teiktā, ir bijusi galvenā loma viņa profesionālajā un personīgajā izaugsmē.
Četru darba gadu laikā EIS Germans ne tikai pierādīja savu kompetenci, bet arī kļuva par vienu no Skolēnu padomes dibinātājiem. Tieši viņš ir šīs padomes statūtu autors, un skolēni viņu dēvē par tās "morālo kamertoni".
Šobrīd viņš kopā ar Latviešu valodas un Latvijas mācības skolotāju Indru Lorenci vada vairākus projektus, kas padara EIS skolas dzīvi krāšņāku un interesantāku.
Četru darba gadu laikā EIS Germans ne tikai pierādīja savu kompetenci, bet arī kļuva par vienu no Skolēnu padomes dibinātājiem. Tieši viņš ir šīs padomes statūtu autors, un skolēni viņu dēvē par tās "morālo kamertoni".
Šobrīd viņš kopā ar Latviešu valodas un Latvijas mācības skolotāju Indru Lorenci vada vairākus projektus, kas padara EIS skolas dzīvi krāšņāku un interesantāku.
— 18 gadu vecumā Tu aizbrauci studēt uz Nīderlandi. Pastāsti, lūdzu, par šo pieredzi.
— Kopumā es Roterdamā pavadīju četrus gadus, un, maigi sakot, tas nebija viegli — man nācās apvienot mācības ar darbu restorānā. Kādā brīdī es praktiski dzīvoju bez brīvdienām, bet mani izglāba vecāku un kolēģu atbalsts. Mans šefs ik pa laikam mani pacienāja ar bezmaksas pusdienām, un arī kopumā visi apkārtējie bija ļoti draudzīgi. Tajā laikā es sapratu, ka pasaulē ir daudz labu un atsaucīgu cilvēku, tomēr domāju, ka beigu beigās paļauties vajadzētu tikai uz sevi.
— Kā sākās tava skolotāja karjera?
— Pēc studijām es strādāju par brīvprātīgo kādā Nīderlandes skolā, palīdzot bērniem ar īpašām vajadzībām. Protams, šo pieredzi grūti salīdzināt ar manu pašreizējo darbu, bet tā man, viennozīmīgi, bija ļoti vērtīga, un lielā mērā pateicoties tieši tai es sapratu, ar ko vēlos nodarboties tālāk. Kad atgriezos Latvijā, viens no maniem draugiem, kurš strādāja par skolotāju EIS, pastāstīja, ka skolā ir atvērta vakance, un es uzreiz nosūtīju savu CV. Darba sākums šeit arī bija interesants: iesākumā es biju asistents sākumskolā, tad kļuvu par aizvietotājskolotāju, pēc tam mācīju piektās klases skolēnus, un galu galā kļuvu par vēstures, ģeogrāfijas un globālo perspektīvu skolotāju.
— Uzreiz trīs priekšmeti — iespaidīgi! Bet kādēļ Tu izvēlējies studēt tieši vēsturi?
— Tā mani vienmēr ir aizrāvusi. Un vispār, man patīk iedziļināties dažādu laikmetu notikumos, analizēt to detaļas, meklēt likumsakarības un saprast, kā pagātne ietekmē tagadni.
— Vieni vēsturnieki un filozofi uzskata, ka vēsture atkārtojas, savukārt citi — ka tā attīstās spirālveidīgi. Ko par to domā Tu?
— Abiem viedokļiem ir tiesības pastāvēt, tomēr personīgi es uzskatu, ka šādi apgalvojumi ir saistīti, pirmkārt, ar mūsu notikumu interpretāciju, jo vēsture ir ne tikai kādas personas pierakstīti fakti, bet arī konstrukcijas, kas veidojas caur dzīves pozīciju prizmu, vienu vai otru cilvēku loģiku, morālajām un ētiskajām vērtībām, kas, turklāt, dzīvoja dažādos laika periodos. To ir svarīgi atcerēties.
— Ja Tu spētu atgriezties pagātnē, uz kuru laika periodu Tu dotos un kāpēc?
— Es labprāt apmeklētu, piemēram, Seno Romu, jo tieši šī diženā civilizācija ir ielikusi pamatus pasaulei, kurā mēs dzīvojam šodien, it sevišķi politikā, pārvaldībā un tiesību sistēmā. Ja man būtu garantija, ka varu atgriezties dzīvs no tāda “ceļojuma”, tad es vēl riskētu doties uz Eiropu Otrā pasaules kara laikā, jo šī kara iznākums būtiski ietekmēja mūsu morālās un ētiskās vērtības.
— Ja Tu varētu aprunāties ar kādu vēsturisku personību, kuru Tu izvēlētos?
— Parasti es vairāk pievēršu uzmanību notikumiem, nevis konkrētiem cilvēkiem, tomēr ar prieku aprunātos ar Vinstonu Čērčilu. Man arī būtu ļoti interesanti satikties ar Nelsonu Mandelu un uzzināt, kā viņš izturēja aparteīda laikmetu, un kas viņu motivēja turpināt cīņu ar režīmu.
— No pagātnes — uz nākotni. Kāda, tavuprāt, ir galvenā priekšmeta "Globālās perspektīvas" vērtība?
— Pirmkārt, šis priekšmets sniedz praktiskus rīkus, kas dzīvē noderēs ikvienam skolēnam. Apvienojot dažādu jomu elementus — no statistikas līdz lingvistikai, tas māca ne vien atrast uzticamus informācijas avotus un domāt kritiski, bet arī uzdot pareizos jautājumus un pamatoti aizstāvēt savu viedokli diskusijās. Un protams, gribētos cerēt, ka šis priekšmets palīdzēs skolēniem kļūt par cilvēkiem, kuri apzinās savu lomu un atbildību ne tikai savas valsts, bet arī visas pasaules kontekstā.
— Kura īpašība, tavuprāt, ir vissvarīgākā skolotājam?
— Noteikti, empātija. Es uzskatu, ka tā ir galvenā īpašība jebkuram, kurš strādā ar cilvēkiem. Labs skolotājs vienmēr centīsies atrast individuālu pieeju katram skolēnam, un šim nolūkam ir jāprot just līdzi, aktīvi ieklausīties un, protams, ar sapratni attiekties pret apkārtējiem.
— Kas Tevi visvairāk iedvesmo tavā darbā?
— Redzēt tā rezultātus. Apziņa, ka tavs darbs patiešām ietekmē audzēkņus un viņu domāšanu, ir neticami motivējoša.
— Vai šajā darbā ir arī kādi izaicinājumi?
— Protams, ka ir! Bet, ja jāizceļ viens, tad man personīgi lielākais izaicinājums ir saglabāt līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi.
— Kā Tu pavadi brīvo laiku?
— Ļoti daudz lasu. Šobrīd tās galvenokārt ir grāmatas par 20. gadsimta vēsturi, reliģijas studijām un politiku. Dažreiz es rakstu pats. Cenšos regulāri apmeklēt sporta zāli, skatos filmas un, ik pa laikam, spēlēju videospēles.
— Ja Tu varētu ieteikt lasītājiem kādu grāmatu, kas tā būtu un kāpēc?
— O, tas nebūs vienkārši! Laikam es ieteiktu Jevgeņija Zamjatina romānu "Mēs". Tā ir ļoti dziļa un spēcīga grāmata, kas liek aizdomāties par brīvību, sabiedrību un individualitāti.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni un sapņi?
— Pašlaik mans galvenais mērķis ir sākt mācīt vidusskolas klašu skolēnus, un es aktīvi strādāju pie tā!
— Un visbeidzot – kādu padomu Tu dotu jaunajiem skolotājiem?
— Esiet pacietīgi, neaizmirstiet par empātiju un vienmēr palieciet atvērti jaunām zināšanām. Mācīšana ir profesija, kurā jūs augat kopā ar saviem skolēniem. Nekad neapstājieties savā attīstībā — gan personīgajā, gan profesionālajā!
Pierakstīties jaunumu vēstkopai
